Šķiet, ka stāsts par ceļojumu līdz šim ir bijis stāsts par birokrātiju un nepatikšanām. Ceru, ka ar šo daļu tas beigsies, un es beidzot varēšu jums pavēstīt par Portugāles jaukumiem.
Aprīkota neslikti, ledusskapī daudz ēdiena, uz šā tā rakstīts «free food»
Mūsu reiss bija veiksmīgs, dienas vidū mēs izkāpām vasarā. Palmas un siltums uzreiz uzsit pozitīva noskaņojuma vilni, pat ņemot vērā to, ka kaut kur jāliek bagāža un pēc tam jāgaida biedri, kuri ielidos tikai pēc deviņiem vakarā.
Nekas traks, bagāžu lidostā pieņēma glabāšanā bez jebkādām problēmām, atšķirībā no Berlīnes, kur
Viss jāizpako un jāizliek
Mantas pārbaudīs uz narkotikām
Kamēr te un tā, devāmies no lidostas uz
Lisabonu. Metro nav dārgs, pusotrs eiriks par vienu braucienu, lētāk, ja pērk vairākus uzreiz.
Visapkārt visdīvaināko formu un krāsu sukulenti, rūpīgi iestādīti dažādās vietās, pat stūrīšos pie durvīm.
Mēs pastaigājāmies pa Lisabonu, kur acis rāda. No interesantiem novērojumiem - pat mazā pārtikas veikalā bija tualete. Tomēr iekšā tā bija tā piekrauta ar slotām, ka ienāca prātā doma, ka tā te ir tikai ķeksīša pēc, vai nu kādu ierēdnīšu prasību dēļ.
Mūsu acis rādīja, kā izrādījās, Eduarda VII parka virzienā, kas pārdēvēts par godu Anglijas karaļa vizītei 1902. gadā. No mana skatupunkta, tas viss izskatās pamežonīgi, bet jādod atlaide senčiem. Nezināja viņi vēl toreiz bodi-pozitīvu, radfemu un frīgānismu, kā arī citus rietumu civilizācijas vaļus.
Parks pa dienu izskatās apmēram šādi. Augstuma starpības un plašuma dēļ - diezgan iespaidīgi, lai arī pēc izmēra tas nav tik liels.
View Larger Map
Pastaigājāmies mēs pamatīgi. Mums vispār fitnesa aproces stabili katru dienu rāda vairāk par 10km. Tiesa, kamēr brauc mašīnā, tās tev 2-3 kilometrus piemet klāt, bet vienalga staigājam daudz.
Staigājot mēs nonācām līdz bulvārim ar kaudzi butiku. Nezinu, kā jums, bet man diezgan smieklīgi skatīties skatlogos uz ceļojumu čemodāniem 1100 eiro vērtībā. Patērētājkults visā tā krāšņumā, ko tur lai saka. Nevarētu teikt, ka esmu totāli pret to, bet kā minimums uzskatu to par lieku. Mēs jau taisījāmies braukt uz lidostu, kad draugi mums uzrakstīja, ka ir ielidojuši. Nekas, līdz lidostai nav tālu. Kamēr viņi savāca čemodānus un noformēja īrēto mašīnu, mēs līdz viņiem tikām.
Tātad, mēs atkal esam visi kopā, un trešs ar nokavēto lidmašīnu un apdrošināšanu ir gandrīz beidzies. Atkalapvienošanās bija priecīga, bet pēc tik garas dienas visi bija noguruši un nedaudz aizkaitināmi. Tomēr tas viss vēl nebija beidzies, jo mums vēl bija jātiek līdz Faru.
.jpg){kind=link}
Sākumā mēs gribējām ņemt busiņu Mercedes, bet Andrejs ir uzmanīgs un piesardzīgs cilvēks. Busiņš stāvēja tik tuvu stabam, ka nebija iespējams izbraukt, neaizķerot to ar spoguli. Kompānijas darbinieks, kurš noformēja mašīnu, pateica, ka viņam vispār nav autovadītāja tiesību, tāpēc pārkārtot busiņu viņš nevar pie visas labākās gribas.
Pēc veselīgām pārdomām mēs nolēmām, ka neesam tik kruti čuvaki, lai ņemtu tik jaunu un remontā dārgu mašīnu bez apdrošināšanas. Apdedzinājušies ar pārlidojumiem, mēs tagad bijām kļuvuši stipri nervozi un mēģinājām saprast, kā apdrošināties tā, lai nebūtu jāmaksā pašrisks (franšīze), kas mikroautobusam var būt ļoti ievērojams, ap 1500-3000 eiro. Ātri mums tas neizdevās, un tāpēc mēs ielīdām blakus stāvošajā Fiatā, ko vēlāk nemaz nenožēlojām.
Braukt no Lisabonas līdz Faru ir apmēram 300 km, mājas uzraudzei mēs noziņojām, ka ieradīsimies vienos. Kā vēlāk izrādījās, šī bija viena no daudzajām reizēm, kad aplēses mūs pievīla un bija pārāk optimistiskas. Ieradāmies mēs savā ciematā Fuzetā ap kādiem diviem, kur mūs jau gaidīja hatas rīkotāja Paola.
Ar to mūsu nedienas ar reisa nokavēšanu beidzās, slava Okeānam, un mēs atradāmies tur, kur sākotnēji tiecāmies.
Nākamajā daļā es pastāstīšu par ciematu un to, ko mēs redzējām apkārt.